Gunas Začestes Amerikas sapnis
Apskatīt komentārus (0)


14.02.2012

Gunas Začestes Amerikas sapnis

Guna ir 21 gadu veca, sprigana un pašpārliecināta gaišmate. 19 gadu vecumā, tik tikko pabeigusi pirmo studiju gadu Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātē politikas zinātnē, Guna pieņēma vienu no līdz šim drosmīgākajiem lēmumiem, kas pagrieza viņas dzīvi par visiem 180 grādiem. Viņa pieteicās starptautiskajā Au Pair jeb auklīšu programmā, kas deva iespēju apmeklēt un dzīvot iekārotajā metropolē Vašingtonā, gada laikā mācīties jaunu dzīvesveidu, apceļot savu sapņu valsti krustu šķērsu (Ņujorka, Kalifornija, Losandželosa, Lasvegasa u.c.) un piedalīties arī citos nozīmīgos projektos, kas piedevām ļāva meitenei izjust arī varenu un neizsīkstošu Amerikas latviešu identitātes garu.

Tu sapņoji tieši par Ameriku?

Man bija iespēja braukt jebkur citur, piemēram, uz Austrāliju, Jaunzēlandi, Kanādu, bet es sapņoju tieši par Ameriku. Grūti pateikt, kāpēc tieši Amerika. Mēs esam paaudze, kas uzaugusi ar amerikāņu popkultūru - mūziku, filmām, seriāliem. Laikam tieši šīs kultūras iespaidā arī gribējās izdzīvot kaut ko, kas ir tik tālu un kas tik ļoti atšķiras no mums. Es jau pirms tam zināju, ka dzīve tur krasi atšķirsies no mūsējās, bet, izdzīvojot to realitātē, sapratu, ka Eiropa un Amerika ir divas pilnīgi dažādas pasaules.

Vai filmās un seriālos redzētais atbilda tam, ko piedzīvoji?

Īstenībā, jā. Protams, īstā dzīve nav gluži tāda, kā rāda filmās. Paši amerikāņi ļoti smagi strādā, izdzīvošanas cīņa tur ir daudz lielāka nekā Eiropā. Ja tu aizbrauc uz ASV kā indivīds, kam dzīve jāsāk no jauna, ja tev ir jāmācās, jāmeklē darbs, tad nekas vairs nelīdzinās filmām, jo tā ir ļoti smaga izdzīvošanas cīņa. Tā kā man visas šīs problēmas atkrita un es tur pavadīju tādu kā atpūtas gadu, ienākot stabilā, veiksmīgā ģimenē, kurā dzīves līmenis bija diezgan augsts, es varēju piedalīties viņu uzbūvētās pasaules vidē. Es redzēju tikai pašu labāko, un man bija iespējas strādāt un atpūsties tieši tā, kā es gribēju. Viss, ko es piedzīvoju, ieskaitot ceļošanu, bija kā seriālos.

Kādas domas un emocijas tevi pavadīja pirms aizbraukšanas?

Biju ļoti saviļņota, jo jutu, ka ir pienācis posms, kurš kardināli mainīs manu dzīvi. Biju ļoti pozitīvi noskaņota, zināju, ka mani gaida tikai pats labākais, nemaz nevarēju iedomāties, ka kaut kas varētu neizdoties. Pirmās četras dienas pavadīju Ņujorkā. Kad saņēmu pirmo vēstuli no tuviniekiem, kurā viņi rakstīja, ka ir tikko aptvēruši, kas ir noticis, ka es patiešām esmu aizbraukusi projām, biju viena pati viesnīcas istabiņas numuriņā... Es vienkārši ļāvu vaļu asarām. Bet būtībā tā bija pirmā un pēdējā reize, kad es tur raudāju. Protams, bija daži skumji momenti, piemēram, Ziemassvētkos, arī Pateicības dienā, kad kopā ar ģimeni sēdējām, sadevušies rokās, pasakot, par ko tu esi šajā dzīvē pateicīgs. Tas bija ļoti emocionāls brīdis, man ārkārtīgi gribējās būt kopā ar savējiem.

Vairāk lasiet laikraksta Laiks pielikumā Jauno Laiks (Nr. 1, 2012. gads)